Ajūrvēdas skatījumā veikala piens izraisa dusmas, apātiju un naidu
Piens, kā jau visi lielie dārgumi, ir saistīts ar noteiktiem iebildumiem. Mūsu sabiedrībai arvien vairāk attālinoties no dabas un kļūstot arvien sintētiskākai, šie iebildumi pārvēršas par nopietniem brīdinājumiem. Ajūrvēdas tekstos dotais ieskats piena īpašībās atklāj nepareizas un pārmērīgas piena lietošanas risku. Ajūrvēdā pienu gandrīz nekad nedzer aukstu, jo tad to ir grūtāk sagremot un tā ietekme uz cilvēka organismu mainās no labvēlīgas uz nelabvēlīgu. Siltu pienu saista ar tādām īpašībām kā vieglums, nosvērtība, skaidrība, spēks un vitalitāte, bet auksts piens šīm īpašībām vairs neatbilst, to saista ar nomāktību, apjukumu un slinkumu, turklāt auksta piena lietošana, saskaņā ar Ajūrvēdu, palielina slimību – it īpaši alerģiju – risku.
Vairāk nekā 2000 gadus vecos Ajūrvēdas tekstos kā vislabākais piens ir minēts govs piens, jo tas stiprinot mūsu imunitāti un palielinot vitalitāti. Taču mūsdienās viedokļi par pienu ir pretrunīgi, it īpaši tad, kad piena pozitīvo ietekmi pretnostāda tā potenciālajiem riskiem. Pie šiem riskiem pieder sirds slimības, vēzis, osteoporoze, paaugstināts asinsspiediens, aizcietējumi, alerģijas u.c.
Kā tas nākas, ka mūsu uzskats par pienu ir mainījies no „labākais atjaunojošais produkts” uz „daudzu slimību iespējamais avots”? Atbilde jāmeklē piena kvalitātē, kuru nosaka tas, kā mēs izturamies pret piena avotu – māti. Vienalga, vai tā ir govs vai cilvēks, tikai un vienīgi māte spēj dot pienu. Tāpēc, pirmkārt, mums jāatceras, ka govs ir māte. Indijā govis vienmēr tikušas godātas, to īpašais statuss tika noteikts likumos. Bet tagad, staigājot pa Indijas ielām, jūs daudzviet redzēsiet govis, kas, meklējot barību, rakņājas atkritumos. Rezultātā ik pāris dienas tur atskan ziņas par govīm, kas mirušas, apēdot plastmasas maisiņus.
Fermās visā pasaulē govis piespiedu kārtā ik gadu tiek apaugļotas. Pēc teliņa laišanas pasaulē tās tiek slauktas desmit mēnešus, un bieži vien govis tiek mākslīgi apsēklotas jau trešajā mēnesī, lai pienu varētu slaukt arī tad, kad tās ir grūsnas. Lieki piebilst, ka tā ir pārāk liela slodze govs organismam, kas, lai varētu dot pienu, sāk graut savus audus. Rezultātā attīstās slimība, ko sauc par ketozi.
Nevienam arī nav noslēpums, ka daudzu fermu govis lielāko dienas daļu pavada šaurā novietnē, nereti mīcoties savos ekskrementos, līdz tās kļūst klibas. Tādos apstākļos dzīvojot, govis var saslimt ar mastītu, arī slaucēju rokas bieži vien ir raupjas un netīras. Atliek vien iztēloties, kāds liktenis sagaida tās govis, kuras slauc roboti.
Tāpat govis var saslimt ar acidozi, ja tās baro ar nepiemērotu barību. Govis ir pakļautas dažādu medikamentu lietošanai, tajā skaitā augšanas hormoniem, antibiotikām un pat trankvilizatoriem.
Mūsdienu fermās govis dzīvo vidēji piecus gadus (bieži vien tās tiek nogalinātas mastīta dēļ), ko nevar ne salīdzināt ar 20-25 gadiem, kurus izbauda govis, ar kurām apietas cilvēcīgi, kurām ir atļauts ganīties, un kurām netiek doti medikamenti. Diemžēl mūsdienās govīm lielākoties vairs netiek ļauts iziet savu dabisko dzīves ciklu. Tās ātri padara vārgas un slimas un tad nokauj. Lielākās sāpes, kuras jāpārcieš govīm, iespējams, ir atkārtota savu teliņu zaudēšana. Telītes var pievienoties piena devēju pulkam, bet bullēni parasti 24 stundu laikā pēc piedzimšanas tiek atņemti mātēm un pārdoti teļa vai liellopu gaļas industrijai.
Un kā ir ar pašu pienu? Katrai govij ir savs raksturs un atšķirīgs veselības stāvoklis, bet piens, kuru mēs varam iegādāties, ir iegūts, sajaucot visu fermas govju pienu. Raugoties no Ajūrvēdas viedokļa, šāds piens ir grūti sagremojams, tas cilvēkā raisa apjukumu, apātiju, bailes un dusmas.
Govs, kas dzīvo pastāvīgās bailēs par savu dzīvību un skumjās pēc sava mazuļa, protams, nes tādas emocijas kā dusmas, bailes un naids. Šīs ir emocijas, kuras mēs uzņemam, dzerot tās pienu.
Pie kam, pienu pasterizējot, tiek nogalinātas gan sliktās, gan labās baktērijas. Tā kā mums ir nepieciešamas labās baktērijas, lai tās palīdzētu radīt laktāzi, mēs nespējam sašķelt laktozi – piena cukuru. Pasterizācija īpaši augstā temperatūrā rada vēl negatīvākas sekas.
Šāds piens ne tuvu nelīdzinās pienam, par kuru runā Vēdas, joga un Ajūrvēda.
